Gunārs Krastiņš – pirmais Rīgas „Dinamo” kapteinis

Viktors Tihonovs reti kādu slavēja. Un tomēr 60. gadu beigās treneris par centra uzbrucēju Gunāru Krastiņu teica: „Kaut visi 20 puiši tādi būtu!”

Gunārs arī šobrīd ir paliekoša vērtība Latvijas hokejā. Viņš uzaudzinājis slaveno 1968. gadā dzimušo latviešu „strēlnieku” paaudzi. Vecmeistara audzēknis ir arī Roberts Bukarts un daudzi citi…

1968. gads. Viens no pirmajiem Rīgas „Dinamo” fotouzņēmumiem. Pirmajā rindā no kreisās: Haralds Vasiļjevs, Mihails Deņisovs, Anatolijs Kuzņecovs, Anatolijs Micītis, Mihails Vasiļonoks, Valērijs Knirks un Aleksandrs Kļinšovs.

Otrajā rindā no kreisās: galvenais treneris Viktors Tihonovs, Vjačeslavs Nazarovs,    Vjačeslavs Malovs, Vasilijs Gurevičs, Jurijs Krivonogovs, Valērijs Odincovs, Helmuts Balderis, Andris Hendelis, Aleksandrs Kršeminskis, komandas kapteinis Gunārs Krastiņš, Juris Liepiņš, Juris Liberts, V. Novikovs, Aleksandrs Stebļins, Pjotrs Vorobjovs, Valērijs Lomakins, treneris Jānis Šūlbergs.

– Gunār, ar ko izpelnījāties uz komplimentiem skopā Tihonova labvēlību?

– Varbūt tāpēc, ka desmit gadus nebiju nokavējis nevienu treniņu. Šo principu ievēroju arī viņa laikā. Tagad, trenējot jaunos, redzu, ka dažs labs nedēļā vismaz vienreiz atļaujas kavēt. Starp citu, pie Tihonova 38 grādi nebija nekāda temperatūra – vajadzēja nākt uz treniņu.

– Kā jūs nokļuvāt kapteiņa godā? Tā bija trenera izvēle?

– Nē, viss notika demokrātiski. Komanda mani ievēlēja. Iepriekš biju kapteinis arī „Daugavā”.

– Jums tolaik bija jau 30 gadu. Ne viens vien jaunāks pašmāju hokejists komandā vairs netika…

– Tihonovs vāca jaunos spēlētājus – pamatā no Krievijas. Vietējos viņš īpaši augstu nevērtēja. To varēja just. Pienāca brīdis, kad arī man bija jāaiziet. Taču tas bija domstarpību dēļ. Kādā spēlē Krievijā es „ievilku” ripu savā zonā un atdevu to partnerim, bet viņš kļūdījās un mums iemeta vārtus. Zaudējām spēli. Man ar Tihonovu bija maza saķeršanās. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc aizgāju no „Dinamo”.

– Ja nebūtu šīs nelaimīgās epizodes, jūs paliktu?

– Pie cita trenera noteikti būtu palicis, jo fiziskā kondīcija ļāva spēlēt. Man bija sava taisnība, spītība. Jutos vadošs spēlētājs, tāpēc neatkāpos. Attiecībās parādījās spriedze, treneris mani sāka likt trešajā maiņā. Atrada visādas vainas, to viņš mācēja. Grūti teikt, cik gadus vēl būtu spēlējis, taču es atmetu ar roku un aizgāju. Jāatzīst, ka arī mana vaina tajā visā bija. Vajadzēja paspert soli pretim.

Kad jau pats strādāju par treneri, sapratu, ka Tihonovam lielā mērā bija taisnība. Toreiz es domāju kā spēlētājs, ne treneris. Kad rezultāts ir līdzīgs, tā spēlēt nedrīkst – visi riska momenti ir jāatmet. Pēc tam mums ar Tihonovu attiecības atkal bija ļoti labas. Braucot ar jauniešiem pa Krieviju, esam tikušies.

– Vai tolaik Tihonovam komandā bija savi mīluļi?

– Cik atceros, starp latviešiem viņam tādu nebija. Latvieši vairāk čupojās savā starpā, pārējie – atsevišķi. Tas ir dabiski. Atceros, autobusā Tihonovam bieži vien līdzās sēdēja Vorobjovs, kurš bija atnācis no Minskas – tur viņš bija vājš un netika pat sastāvā. Taču treneris šajā spēlētājā bija ko ieraudzījis. Un Vorobjovs sāka spēlēt.  Ja grib, treneris neredz spēlētāja kļūdas. Bet ja uzsēžas virsū…

– Kas toreiz bija jūsu partneri?

– Es tiešām vairs neatceros – vai tas bija RVR vai jau „Dinamo” laikos, bet mums bija tāda maiņa – es centrā, pa malām – Helmuts Balderis un Haralds Vasiļjevs. Pēc tam arī Aleksandrs Kļinšovs. Savukārt trieciennamiņā spēlēja Kršeminskis, Malovs un Lomakins.

– Ja Tihonovs Rīgā būtu ieradies pāris gadus ātrāk un slavenā „Daugavas” maiņa: Bušs – Krastiņš – Salcēvičs nonāktu viņa rokās, kā treneris to izmantotu?

– Grūti teikt. Uz brīdi viss būtu normāli, bet pēc tam… Krievijā tobrīd hokejs gāja uz augšu, bet tos, kuri nāca no PSRS 2. grupas viņš īpaši nevērtēja.

– Kapteinis ir tas cilvēks, kuram reizēm ir jāsapurina komanda. Vai jums nebija problēmu pacelt balsi uz spēlētājiem, kurus Tihonovs atveda no Krievijas?

– Es pats to vairs neatceros, bet man nesen stāstīja, ka reiz esmu sācis bļaut uz Nazarovu…

– Kas komandā mainījās līdz ar Tihonova atnākšanu?

– Sākās riktīgas slodzes. No spēlētājiem izspieda visu. Kas izdzīvoja, tas izdzīvoja. Lai sasniegtu rezultātu, visi līdzekļi bija labi. Ja tu paliec par invalīdu, tas nekas… Jāatzīst, ka pakāpeniski sākām just ieguldītā darba rezultātu. Kad bija izturēta Kandava, jutos kā Dievs. Uz tās fiziskās bāzes, atkal varēja tālāk strādāt.

Pie Tihonova sākās kārtība un disciplīna – visiem spēlētājiem bija jābūt savās vietās, sākās presingošana, pretinieka segšana. Spēle cetrās maiņās. Līdz tam neviens nezināja, kas ir spēka spiediens. Tagad tā KHL spēlē, piemēram, MVD – presings ir pa visu laukumu un pretinieka aizsargi nevar galvu pacelt. Līdzīgs spēka spiediens bija arī pie Tihonova. Lai pretinieku varētu samalt, vajag labu fizisko sagatavotību.

Starp citu, kā jums šķiet, cik cilvēkus no tagadējā „Dinamo” Tihonovs ņemtu savā komandā?

– Kādus četrus, piecus – Masaļski, Niživiju, Miķeli Rēdlihu, Dārziņu, Ozoliņu… Kā jums šķiet?

– Es arī apmēram tā domāju. Daudzi no bijušajiem spēlētājiem uzskata, ka tagad hokeja līmenis nav tik augsts. Toties ir citi plusi – laba reklāma, milzīgs tautas apmeklējums. Katra spēle ir kā pasākums, uz kuru atnāk 10 000 skatītāju. Hokeju skatīties kļūst arvien grūtāk – visi auro, sit bungas, izkar karogus, mazāk vēro pašu spēli. Man tas jau ir kā apgrūtinājums. Meistarība un profesionālisms paliek otrajā plānā.

– Vai spēka spiediens ietilpst arī jūsu trenera koncepcijā?

– Es tā uzskatu. Tāpat kā Tihonovs cenšos savus audzēkņus radināt pie slodzēm. Šajā ziņā esmu stingrs. Jauniešu rādītāji dispanseros ir teicami. Nereti, kad pie mums atnāk jauniņie, viņi ir nekādi – fiziskās sagatavotības ziņā divas galvas tiesas zemāki.

– Kāpēc līdz Tihonovam Latvijas hokejā bija tāds pagrimums?

– Nebija kārtības, mainījās treneri…

– Vai neviens no mūsējiem nevarēja komandu stingri paņemt rokās?

– Vienkārši nezināja – kā? Pietrūka zināšanu. Mums bija brīvais režīms. Vasarās visi spēlējām futbolu, ziemā hokeju. Es jau arī sāku kā futbolists. Biju pat Latvijas jaunatnes un junioru izlase kapteinis.

– Kāpēc tomēr palikāt hokejā?

– 16 gadu vecumā mani paņēma meistarkomandā – uz treniņnometni Čeļabinskā. Tas bija 1955. gadā. Iekļuvu vissavienības štatu sarakstos. Biju jauns, man sāka maksāt algu…

– Tātad alga, ko maksāja hokejā, futbolam atņēma labu uzbrucēju?

– Būtu pagaidījis vasaru, spēlētu futbolu „Daugavā”. Arī futbolā biju centra uzbrucējs.

– Vai nav tomēr skumīgi, ka jūsu paaudzei hokeju „Dinamo” sastāvā tā arī neizdevās uzspēlēt augstākā līmenī? Pietrūka dažu gadu…

– Augstākā līmenī es uzspēlēju 50. gados, kad toreizējā komanda „Daugava” cīnījās ar tādiem klubiem kā AMCSK, GKS…  Mēs vēl izcīnījām sesto vietu, bet pēc tam izkritām ārā.  Ir nācies spēlēt pret Bobrovu, Tarasovu, Staršinovu, iespējams, arī Tihonovu.

1956. gadā Daugavas stadiona atklātajā ledus laukumā viesojās Kortinas d Ampeco olimpisko spēļu un pasaules čempioni ar Bobrovu priekšgalā. Tad pirmo reizi redzējām tādu paņēmienu, ka ripa tiek sista. Acīmredzot viņi to bija noskatījušies olimpiādē. Mēs tā nemācējām, jo līdz tam ripu tikai metām. Uzreiz pēc šīs spēles sākām izpildīt sitienus.

Pats tolaik spēlēju aizsardzībā – kopā ar Alfonu Jēgeru. Komandā bija arī Elmārs Bauris – labs slidotājs, līderītis, ātrs, sīks un arī kašķīgs…

– Vai taisnība, ka jau tolaik Bauris pielietoja pirueti, kuru vēlāk izmantoja Aleksandrs Beļavskis?

– Pirueti es neatceros, taču Bauris ar kājām taisīja tādu jocīgu paņēmienu kā „šķēres”. Arī man viņš to iemācīja. Tolaik jau nebija videoierakstu, mācīties vajadzēja ar acīm. Tiesa gan, pēc tam 30 gadu trenera karjerā man nevienam to vairs neizdevās iemācīt.

– Toties jūs esat izaudzinājis daudzus lieliskus hokejistus. Arī latviešu „strēlnieku” paaudzi – Vītoliņu, Tomanu, Hehtu, Katlapu, Sējēju…

– Tā paaudze labi „izšāva”. Kā tas izdevās? Parādījās ledus, tika ieguldīts nopietns darbs, strādājām ar taktiku. Protams, liela nozīme bija sporta internātam…

– Kā pašlaik ir ar bērnu atlasi?

– Situācija ir traģiska, jo trūkst bērnu. Ja visā Latvijā konkrētā vecumā var salasīt tikai 25-30 jauniešus, kādu izlasi no viņiem var izveidot?

– Tad jau jūs labi saprotat trenera Andreja Maticina sajūtas šī gada U-20 pasaules čempionātā…

– Zēniem jau nebija ne vainas. 1990. gadā dzimušo gads Latvijā patiešām bija labs. Bukarts pie manis trenējās sešus, Cinks – trīs gadus. Bukarts, Indrašis, Vilkoits jau no bērna kājas bija izteikti līderi…

Pašlaik strādāju ar 1994. gadā dzimušajiem zēniem. Viņi savā vecuma grupā ir pagājušā gada Baltkrievijas meistarsacīkšu čempioni. Tagad gan daudzi no viņiem jau spēlē ārzemēs – ASV, Zviedrijā…

Pagājušā gada novembrī turnīrā ASV 40 komandu konkurencē izcīnījām otro vietu, finālā zaudējot tikai papildlaikā. Tas ir labs panākums. ASV junioru elites grupā visas komandas ir spēcīgas – katra varētu spēlēt ar Latvijas izlasi. Tur visi spēlē ar spēka spiedienu. Un zaudē tas, kas neiztur.

Rīgas „Dinamo” fanu klubs