Dog
Suņi saprot cilvēka valodu.
Daudziem suņu īpašniekiem šķiet, ka viņu suns prot lasīt domas un zina, kas notiks nākotnē. Tajā nav nekā aplama. Jauni pētījumi rāda, ka suns saprot cilvēku labāk nekā mūsu tuvākais radinieks šimpanze - gan tad, kad runājam, gan tad, kad lietojam ķermeņa valodu.
Mēdz sacīt, ka suns ir cilvēka labākais draugs, un, ja ticam jaunākajiem pētījumiem, šajā teicienā ir sava daļa patiesības. Mūsu tālie senči suņus no vilkiem sāka attīstīt pirms apmēram 15 000 gadu. Kopš tā laika turpinājās cilvēka un suņa ciešā kopdzīve, kas nākusi par labu abām sugām un, laikam ritot, ieviesusi suņu ģenētiskajā uzbūvē vairākas būtiskas pārmaiņas. Viena no vissvarīgākajām atšķirībām ir tā, ka vilki ļoti vairās no sastapšanās ar cilvēku, turpretim suņiem ir dabiska tieksme būt kopā ar cilvēku un tos var trenēt noteiktu uzdevumu veikšanai.
Vilks bija pirmais dzīvnieks, ko cilvēks piejaucēja kā mājdzīvnieku un kurš spēja palīdzēt mūsu senčiem medībās un apmetnes sargāšanā.
Uzskatos par to, kā piejaucēti pirmie vilki, valda domstarpības. Visbiežāk izplatīta ir atbilde, ka cilvēks paņēmis pie sevis savvaļas vilku mazuļus un vēlāk pavairojis tos, kuriem piemita vēlamās īpašības. Tomēr vairāki zinātnieki uzskata, ka savvaļā dzimušie vilku mazuļi ir pārāk mežonīgi, lai tos izmantotu cilvēka vajadzībām. Tāpēc pastāv teorija, ka vilki paši uzmeklējuši pirmās cilvēku apmetnes un pārtikuši no cilvēka uztura pārpalikumiem. Laika gaitā šie vilki pieraduši pie cilvēkiem un mūsu priekšteči varējuši tos izmantot savā labā.
Lielākā daļa zinātnieku ir vienisprātis, ka ciešās kopdzīves laikā suņiem par evolucionāru priekšrocību izvērtās spēja nolasīt cilvēka nolūkus un saprast viņa dotos signālus. Suņiem gadu tūkstošu laikā ir attīstījušās ģenētiski iedzimstošas saprāta iezīmes, kas ļauj tiem saprast cilvēku saziņu. Šādas īpašības nepiemīt vilkiem un pat ne šimpanzēm, kas citādi uzskatāmi par mūsu tuvākajiem radiniekiem.
Citi dzīvnieku uzvedības pētnieki veikuši eksperimentus, kas vedina uz domām, ka suņiem, nonākot sarežģītā situācijā, piemīt īpaša tieksme pagriezties un ielūkoties cilvēkam sejā, turpretī vilki to dara nelabprāt. Zinātnieki uzskata, ka raudzīšanās otram sejā ir cilvēkiem raksturīgs aicinājums uz saziņu un ka mēs esam izkopuši šo īpašību suņiem.
Pētījumi liecina, ka arī cilvēki saprot suņu valodu. Pat tādi cilvēki, kuriem tikpat kā nav bijusi darīšana ar suņiem, spēja suņa riešanas audioierakstā saklausīt, kāda ir dzīvnieka oma. Līdz šim daudzi pētnieki uzskatīja, ka suņa riešana ir ciltsdarba blakusiznākums un ka tai nav noteikta mērķa. Taču tagad zinātieki domā, ka suņi rej, lai mums kaut ko pavēstītu, un ka mēs esam uztrenējuši dzirdi, lai to saklausītu. Iespējams, tas attiecas uz visu dzīvnieku pasauli, jo viņu izdotās zemās, dobjās skaņas bieži vien saistās ar agresivitāti, bet augstās, gaišās skaņas - ar draudzīgumu vai padevību. Tātad runa ir par universālu dzīvnieku valodu.
|
